Diemžēl krāpšanas prakse profesionālajā sportā ir izplatīta dažādu iemeslu dēļ. Acīmredzams ir tas, ka uzvarētāji gūst milzīgu finansiālu labumu, tāpēc nereti cilvēki pārkāpj robežas, lai nodrošinātu šo ieguvumu. Otrais iemesls ir tas, ka cilvēki mēdz būt ārkārtīgi pārņemti ar vēlmi uzvarēt un darīs visu, lai uzvarētu.
Krāpšana nav nekas neparasts, tāpēc lielākajā daļā sporta veidu ir izveidotas sistēmas, lai mēģinātu atklāt krāpniekus un nepieļautu, ka viņiem tas izdodas. Arī online kazino platformas, kā laimz.lv ir gadiem strādājušas pie tā, lai novērstu visus iespējamos krāpšanas draudus.
1. Lenss Ārmstrongs
Kad runa ir par krāpšanu, lai uzvarētu, iespējams, nav labāka piemēra par Lensu Ārmstrongu. Daudzi apgalvo, ka neviens sportists vēsturē nav apkrāpis sistēmu tik metodiski kā Ārmstrongs, kurš sava riteņbraucēja karjeras laikā lietoja dopingu. Amerikas Savienoto Valstu Antidopinga aģentūra Armstronga krāpšanos nosauca par “sistemātiskāko dopinga shēmu sportā”.
Galvenais Armstronga krāpšanas veids bija sniegumu uzlabojošu medikamentu lietošana. Viņš ne tikai to darīja, bet arī iebiedēja savus komandas biedrus ASV riteņbraukšanas komandā, lai viņi paši sāktu lietot narkotikas.
Lai informācija par viņa krāpšanu nenonāktu atklātībā, Ārmstrongs draudēja ar tiesvedību ikvienam, kas par to ziņoja. Viņš arī tiek turēts aizdomās par to, ka ir uzpircis amatpersonas, kuru uzdevums bija veikt dopinga testus, kas būtu atklājuši viņa krāpšanos ceļā uz septiņām Tour de France uzvarām.
2. Djego Maradona
Lai gan patiesībā Maradona savas karjeras laikā diez vai bija ieguvis reputāciju kā milzīgs krāpnieks, veids, kādā viņš krāpās, spēlējot Argentīnas izlases sastāvā Pasaules kausa pusfinālā pret Angliju, nozīmē, ka tas ilgi paliks atmiņā. Tieši šajā mačā viņš guva bēdīgi slavenos “Dieva rokas” vārtus, ar roku raidot bumbu garām uzbrūkošajam Anglijas vārtsargam Pīteram Šiltonam.
Šis vārtu guvums ir iesēdies vairuma, angļu atmiņā, taču tas nav vienīgais, kas sabojāja Maradonas karjeru. Piemēram, viņš reiz izgāja neveiksmīgu dopinga testu. Viņš nebija īpaši jauks cilvēks, kad bija “uzvarētāja” režīmā un darīja visu, kas bija jādara, lai izcīnītu tik ļoti kāroto uzvaru.
3. Boriss Oņiščenko
Boriss Oņiščenko 1976. gada olimpiskajās spēlēs, kas notika Monreālā, startēja kā pieccīņnieks no Ukrainas, kurš četrus gadus iepriekš bija izcīnījis sudraba medaļu. Viņš bija labi noskaņots uz labu sniegumu sacensībās, kurās dalībniekiem bija jāpiedalās piecās dažādās disciplīnās, no kurām viena bija šaušana.
Tieši šajā sporta veidā notika Oniščenko krāpšanās, jo viņš bija pieslēdzis savu epe, lai varētu iedarbināt elektronisko punktu skaitīšanas sistēmu, kad vien viņam ienāk prātā.
Pēc cīņas pret Adrianu Pārkeru britu komandai radās aizdomas par negodīgu rīcību. Kad viņš cīnījās ar Džimu Foksu, brits protestēja, ka viņš guva punktus, lai gan netrāpīja. Šī stāsta dēļ Starptautiskā Olimpiskā komiteja mainīja noteikumus, un epeja tika pārveidota tā, lai rokturī nevarētu slēpt vadus vai slēdžus.
4. Bens Džonsons
Lai gan Lenss Ārmstrongs varētu būt slavenākais krāpnieks ar narkotikām sporta vēsturē, viņš nebūt nav vienīgais cilvēks, kurš nolēma lietot aizliegtas vielas, lai uzlabotu savus rezultātus. Kad 1988. gadā Seulas olimpiskajās spēlēs Bens Džonsons uzlaboja savu olimpisko rekordu par četrām sekundes simtdaļām 100 metru skrējienā, viņš paziņoja, ka rekords saglabāsies 50, varbūt 100 gadus.
Pirms sacensību sākuma viens no amerikāņu treneriem teica, ka viņa acis ir dzeltenas, jo viņa aknas “strādā virsstundas”, lai pārstrādātu steroīdus.
Tas izrādījās tieši tā, kā treneris minēja, pārbaudot urīna paraugu Olimpiskajā dopinga kontroles centrā. Viela, ko viņš bija lietojis, bija stanozolols – anaboliskais steroīds, kas ir ārkārtīgi bīstams un iekļauts aizliegto vielu sarakstā. Džonsons protestēja pret savu nevainību, bet tik un tā viņam tika piemērots divu gadu aizliegums. Nākamajās olimpiskajās spēlēs viņš atkal skrēja, bet gadu vēlāk viņam tika uz mūžu aizliegts skriet, jo atkal tika konstatēts, ka viņš ir lietojis aizliegtas vielas.
5. Freds Lorcs
Ir daži stāsti par krāpniekiem sportā, kas patiesībā ir diezgan komiski. Tā tas ir arī Freda Lorca gadījumā, pat ja cilvēki, kuri zaudēja viņa krāpšanas dēļ, iespējams, nav saskatījuši smieklīgo pusi. Vasaras olimpiskajās spēlēs, kas 1904. gadā notika Sentluisā, maratons notika pēcpusdienā, kad saule bija ļoti karsta. Skrējējiem bija jāveic kalnaina trase, kas, iespējams, palīdzēja noteikt, kāpēc tikai 14 no 32 dalībniekiem nokļuva līdz finiša līnijai.
Uzvaru izcīnīja Ņujorkā dzimušais Freds Lorcs, kurš finišēja ar laiku 3 stundas un 13 minūtes. Viņš nofotografējās kopā ar Amerikas Savienoto Valstu prezidenta meitu Alisi Rūzveltu un bija gatavs saņemt zelta medaļu, kad atklājās, ka 11 jūdzes no sacensībām viņš bija nobraucis automašīnas pasažiera sēdeklī.
Lai gan viņš apgalvoja, ka tas bijis tikai joks, viņam atņēma medaļu un uz mūžu aizliedza piedalīties šajā sporta veidā, lai gan vēlāk to atcēla. Par uzvarētāju tika pasludināts Tomass Hikss, taču mūsdienās viņam pašam varēja tikt piemērots aizliegums, jo, lai palīdzētu pabeigt sacensības, viņam tika iedots strihnīns un brendijs.
6. Čikāgas White Sox
Tas notika 1919. gadā, kad “White Sox” nokļuva līdz Pasaules sērijas spēlei, kurā viņi tikās ar Sinsinati “Reds”. Interesantākais šajā stāstā ir tas, ka komanda krāpās nevis savā labā, bet gan Arnolda Rotšteina vadītā azartspēļu sindikāta labā, kas maksāja viņiem naudu, lai viņi varētu izspēlēt šo maču. Par šo rīcību tika apsūdzēti astoņi komandas locekļi, kuriem tika uz visiem laikiem liegta dalība profesionālajā beisbolā.
Krāpšanas skandāls bija saistīts ar to, ka spēlētāji, kuri labprāt piedalījās sarunā, sūtīja signālu sindikātam, triecot ar beisbola bumbu kādam no Sinsinati spēlētājiem mugurā, ko Edijs Cikots izdarīja Morijam Ratam ar savu otro metienu.
Spēles dienā bija izplatījušās baumas par izspēli, tāpēc vairāki korespondenti salīdzināja piezīmes par spēlētājiem un spēlēm, lai noskaidrotu, vai kāda no tām šķiet apšaubāma. Tomēr vairumam likmju spēlētāju viss šķita nevainojams.