Latvijas nacionālie simboli veicina Latvijas valsts un latviešu tautas atpazīstamību. Dažādie latviešu elementi un simboliskie tēli pārstāv un aizsargā mūsu zemi.
Šajā rakstā iepazīstināsim ar dažādiem tradiconālajiem latviešu elementiem, simboliskiem tēliem, un visiem nacionālajiem Latvijas valsts simboliem.
Raksta saturs:
- Oficiālie Latvijas simboli
- Latvijas nacionālie simboli
- Latvijas likteņa un neatkarības simboli
- Latviskās identitātes simboli
Oficiālie Latvijas simboli
Latvijas oficiālie simboli pārstāv un raksturo Latviju un tās tautu. Šeit mēs apkopojām visus oficiālos Latvijas simbolus – Latvijas valsts ģerboni, Latvijas karogu un valsts himnu.
Latvijas valsts ģerbonis
Latvijas valsts ģerbonis ir Latvijas Republikas heraldiskais simbols, kur krāsu un figūru kopums reprezentē valsti. Katram ģerboņa elementam ir sava nozīme. Šie elementi vēsta par mūsu identitāti un piederību Latvijai.
Latvijas valsts ģerbonis tika apstiprināts Satversmes sapulcē 1921. gada 15. Jūnijā. Ģerboņa autors ir grafiķis Vilhelms Krūmiņš, kur galējās korekcijas veicis mākslinieks Rihards Zariņš.
Sarkansudrabsarkanā lente atspoguļoja Latvijas valsts karogu. Zelta zvaigznes attēlo Latvijas novadus – Vidzemi, Latgali un Kurzemi kopā ar Zemgali. Ģerbonī ir attēloti ozola zari, jo ozols ir valsts nacionālais koks.
Ģerbonī attēlotā saule
Uzlecošā saule valsts ģerbonī simbolizē 1918. gadā dibināto Latvijas valsti. Saule parāda tā laika attīstību un izaugsmi. Turklāt, saules atrašanās vieta saistīta ar Latvijā, jau 20. gs. sākumā plaši izmantoto saules simboliku.
Ģerbonī attēlotā lauva
Sarkanā lauva ģerbonī attēlotā sudraba laukā. Šī lauva ņemta no agrākās Kurzemes hercogistes ģerboņa un tā simbolizē Kurzemi un Zemgali. Ir pieņemts, ka ģerboņos lauva parāda spēku, stiprumu, drošsirdību, diženumu un izturību. Lauva ir arī viena no senākajām un populārākajām figūrām heraldikā.
Grifs un lauva valts ģerbonī attēloti kā vairoga turētāji.
Ģerbonī attēlotais grifs
Labajā pusē attēlotais sudraba grifs ar zobenu ķetnā ir nācis no Pārdaugavas Livonijas hercogistes heraldiskā simbola. Šodien sudraba grifs simbolizē abus Pārdaugavas Livonijas kultūrvēsturiskos novadus- Vidzemi un Latgali.
Grifs ir mītisks radījums, kuru attēlo kā būtni, kas pa pusei ir ērglis un pa pusei ir lauva. Tas parasti izteic gudrību, rosīgumu un uzmanību.
Latvijas karogs
Latvijas karogs ir Latvijas valsts simbols, kas apliecina mūsu valstiskumu, vērtības un brīvību. Valsts karogs ir karmīnsarkanā krāsā ar baltu horizontālu svītru.
Karogs tika radīts 19. gadsimta 70. gadu sākumā, atsaucoties uz letu jeb latgaļu karoga krāsu aprakstu 13. gadsimta Atskaņu hronikā.
Izrādās, ka Atskaņu hronikā pieminētais karogs skaitās vienīgais no 13. gadsimta dokumentāri fiksētajiem tagadējās Latvijas teritorijā mītošo tautu karogiem, kam parādās krāsu apraksts. Latvijas valsts karogs tiek uzskatīts par vienu no senākajiem mūsdienās izmantotajiem valsts karogiem pasaulē.
Mūsdienās Livonijas viduslaiku vēstures pētnieki uzskata, ka Atskaņu hronika esot sarakstīta ap 14. gadsimtu, un tur pieminēto karogu interpretē kā Cēsu pils bruņinieku karogu.
Par karogu ir arī leģenda: kaujā kāds ievainots latviešu virsaitis ticis noguldīts uz balta palaga. Baltais palags sasūcies ar viņa asinīm, bet vietā, kur atradies virsaiša ķermenis, palikusi balta svītra. Šī virsaiša kareivji pacēluši šo palagu kā karogu. Tas viņus aizveda līdz uzvarai.
Latvijas valsts himna – “Dievs, svētī Latviju”
Latvijas valsts himnas “Dievs, svētī Latviju!” vārdu un mūzikas autors ir Baumaņu Kārlis, kurš bija viens no ievērojamākajiem latviešu atmodas pārstāvjiem. Dziesma oficiāli himnas statusu ieguvusi 1920. gadā.
Oriģinālajā versijā dziesmas 1. dzejrinda bijusi kā tagad -“Dievs, svētī Latviju”, taču 3. dzejrinda beigusies ar citu vārdu- Baltiju, nevis kā tagad- Latviju.
“Dievs, svētī Latviju!” ir vīru kora dziesma, kas tika uzrakstīta dziesmu svētkiem 1873. gadā, Pēterburgā. Tomēr, oriģināli autors šo dziesmu sacerējis gadu iepriekš, 1872. gadā, krievu valodā. Lai gan, šis dabs nekad netika atskaņota krieviski.
Pilns Latvijas vaksts himnas teksts.
Latvijas nacionālie simboli
Latvijas nacionālo simbolu pamatmērķis ir dabas vērtību aizsardzība un godināšana. Šeit mēs apkopojām visus Latvijas nacionālos simbolus- balto cielavu, ozolu, liepu, divpunktu mārīti, margrietiņu un dzintaru.
Latvijas nacionālais putns – baltā cielava
Baltā cielava (Motacilla alba) ir Latvijas nacionālais putns, bet kāpēc tieši baltā cielava? Japānā, Tokijā 1960. gadā notika Starptautiskās putnu aizsardzības padomes konference. Lai vērstu lielāku uzmanību dabas aizsardzībai, Tokija valstīm iedrošināja izvēlēties nacionālo putnu.
Daudzas valstis jau bija izvēlējušās daudzus Latvijā labi pazīstamos putnus, piemēram, kā balto stārķi. Tāpēc, Latvijas Dabas, pieminekļu aizsardzības biedrības un ornitologi 1965. gadā nolēma par Latvijas nacionālo putnu atzīt putnu, kuru katrs latvietis ir redzējis. Baltā cielava vienmēr uzturas atklātās teritorijās, kā lauku sētās, ciematos un pat lielās pilsētās.
Šo lēmumu Starptautiskajā putnu aizsardzības padomē apstiprināja tikai 1969. gadā. Un tā baltā cielava kļuva par mūsu lepnumu.
Latvijas nacionālais kukainis – divpunktu mārīte
Divpunktu mārīti ir Latvijas nacionālais kukainis. Mārīti, kā Latvijas simbolu 1991. gadā ieteica Latvijas Entomoloģijas biedrība. Mārīte ir arī viens no iemīļotākajiem bērnu stāstu un dzejoļu varoņiem.
Divpuntu mārīte ir plaši pazīstama Latvijā sava izskata dēļ. Tā ir arī viena no visbiežāk sastopamajām mārīšu dzimtas vabolēm mūsu valstī. Latvijā ir zināmas 62 mārīšu sugas.
Latviskais nosaukums- mārīte ir sinonīms latviešu dievībai Mārai. Tiek arī uzskatīts, ka Mārītes vārds ir aizgūts no senlatviešu dievības Māras. Māra tā pat kā mārīte sevī iemieso zemes spēku. Mārīte ir arī populārs meitenes vārds Latvijā.
Šo vaboli mēdz arī uzskatīt par dārznieka palīgu, jo mārītes iznīcina augu kaitēkļus. Mārīte tiek uzskatīta arī par veiksmes simbolu.
Latvijas nacionālais zieds – parastā pīpene
Latvijas Nacionālais zieds ir parastā pīpene jeb margrietiņa. Pīpeni par nacionālo puķi atklātā balsojumā, 1994. gadā izraudzījās Botāniķu biedrība. Margrietiņu arī dēvē par mīlas ziedu.
Pīpenes ziedi ir dekoratīvi, un tiem piemīt simboliska nozīme. Par auga popularitāti liecina tas, ka augam ir ļoti daudz tautas nosaukumu. Tie bieži ir populārāki nekā sugas oficiālie nosaukumi. Latvijas novados pīpenei ir sastopami visdažādākie nosaukumi, kā grietiņa, govmīža, baltpuķe, babene, asinslapas un mārīte.
Viena no Latvijas, pat Eiropas populārākajām tradīcijām ir zīlēt margrietiņas ziedos. No zieda atraujot to mēlziedus un skaitot “mīl, nemīl”.
Šo ziedu izmanto tautas medicīnā un tās neatvērušos pumpurus var marinēt un izmantot kā kaperus. Tā pat, no pīpenes var iegūt dabīgo krāsvielu ar kuru var krāsot dziju.
Latvijas nacionālais koks – ozols
Ozols latviešu folklorā simbolizē vīrieša tēlu. Latvijā ozolu sauc gan par Dieva koku, gan par Pasaules koku, par Pērkontēva mājokli un par kulta koku. Latviešu pagāniskajā reliģijā ozolam esot bijis dievišķs statuss. Dažviet Latvijā šie svētie ozoli ir saglabājušies līdz šai dienai. Ozols tiek bieži pieminēts arī mūsu tautas dziesmās.
Liela daļa dižozoli ir valsts aizsardzībā. Tie ir īpaši dabas pieminekļi, un tos latvieši aizsargā kā nacionālo bagātību.
Parastais ozols skaitās dižākais Latvijas koks. No ozola zīlēm gatavo kafiju un mizas izmanto tautas medicīnā. Turklāt, ozollapas izmanto Jāņu vainagos.
Tā pat, ozols kā varenības un spēka simbols ir attēlots gan Latvijas ģerbonī, gan dažādu organizāciju karogos un uz naudas zīmēm. Ar devīzi- “Ozolu vainagu apkārt Latvijai” 1996. gadā tika uzsākta Latvijas valsts robežas apstādīšana ar šiem dižajiem kokiem.
Latvijas nacionālais koks – liepa
Liepa latviešu folklorā simbolizē sievietes tēlu. Liepa ir ainavai raksturīgs koks. Senatnē latvieši šo koku uzskatījuši par svētu koku. Pie liepām tika likts ēdiens, vaska rituļi, un liepu greznoja ar cimdiem un prievītēm, izlūdzoties seno dievību labvēlību.
Daudzās vietās Latvijā ir saglabājušās šīs “elku liepas”. “Elku liepas” visbiežāk ir ļoti vecas un pat sasniedz dižkoka apkārtmērus.
Liepu bieži piemin latviešu tautas dziesmās, teikās un pasakās. Liepas izmanto pirts slotiņu gatavošanā un medicīnā izmanto liepu ziedu tēju.
Latvijas nacionālais minerāls – dzintars
Dzintars kļuvis par Latvijas nacionālo minerālu latviskās dzīvesziņas un Latvijas ģeogrāfiskā novietojuma dēļ.
Cilvēki visā pasualē dzintaru pazīst vismaz 3000 gadu. Latvijas teritorijā dzintaru apstrādā jau vairāk nekā 6000 gadu. Pateicoties tirdzniecības attīstībai dzintars kļuva par Baltijas jūras reģiona atpazīstamības zīmi. Latvija tiek dēvē par Dzintarzemi un Baltijas jūru sauc par Dzinatrjūru.
Dzinatru arī dēvē par Saules akmeni, dzītaru, un zītaru. Turklāt, Senie grieķi to dēvēja par elektronu- “saules matēriju”.
Laigan adzintars nav dārgakmens, daudzu tautu cilvēki to ir iecienīja visos laikos. Dzintaram ir spēcīga maģiskā un simboliskā nozīme. Latvieši agrāk šo minerālu iestrādāja saktās, audumos. Un līdz šai dienai mēs dzirdam tā vārdu latviešu dziesmu tekstos.
Šodien dzintaru izmanto tekstilmākslā, suvenīru gatavošanā, rotaslietās un medicīnā.
Latvijas likteņa un neatkarības simboli
Šeit mēs apkopojām informāciju par diviem vēsturiski svarīgiem Latvijas simboliem.
Latvijas neatkarības simbols – Brīvības piemineklis
Brīvības piemineklis ir nozīmīgākais Latvijas Republikas, Latvijas tautas neatkarības un brīvības simbols. Pieminekļa ideju par neatkarību izsaka skulptūru izkārtotojums vairākos līmeņos, kas atgādina par Latvijai nozīmīgiem vēsturiskiem tēliem un notikumiem.
Brīvības piemineklis tika atklāts 1935. gadā un viens no pieminekļa autoriem ir tēlnieks Kārlis Zāle. Tēlnieks par šo darbu izteicās šādi: “Es gribu veidot pieminekli tādu, lai tas būtu saprotams visiem un visos laikos.”
Pieminekļa apakšējais pamata līmenis simbolizē ideju par tautas darba tikumu, un tautas garīgo spēku, kā arī tieksmi pēc neatkarības.
Priekšā ir izveidoti ciļņi: “Latvju strēlnieki” un “Latvju tauta – dziedātāja”. Turpat, četras skulptūru grupas, kā “Darbs”, “Tēvijas sargi”, “Māte – ģimenes sargātāja” un “Gara dzīves veidotāji”. Šīs kulptūras veltītas latviešu dzīves pamatvērtībām. Un priekšējie ciļņi vēsta par 1905.gada revolūciju un cīņām par Latvijas atbrīvošanu.
Latvijas likteņa simbols – Daugava
Daugava ir lielākā un vēsturiski nozīmīgākā upe Latvijā. Latvieši Daugavu dēvē par “Daugavu māmuļu”. Daugava ir viens no nacionālajiem simboliem, to bieži apdzied dziesmās, dzejā un sauc arī par “likteņupi”.
Daugava ir ūdeņiem bagātākā upe Latvijā un tā ir arī otra garākā upe Baltijas jūras baseinā pēc Vislas upes.
Daugavas nosaukums ir samērā jauns. Tagadējais nosaukums skaidrots ar latviešu valodas vārdu “daudz” un vārda izskaņas “-ava” salikumu. Tomēr, līdz pat 14. gadsimtam kartēs upe atzīmēta kā Duna, Dyna, Dũna, Dvina vai arī citos līdzīgos vārdos. Iespējams, ka šī vārda izcelsme saistās ar indoeiropiešu pirmvalodas sakni dheu-. Dheu nozīmē “skriet, tecēt, putēt, virpuļot un brāzties”.
Upe norobežo Latvijas etnogrāfisko reģionus. Labajā krastā- Vidzemi un Latgali, kreisajā krastā- Kurzemi un Zemgali .
Izrādās Daugavu sākotnēji izmantojuši vikingi kā pirmo posmu mūsu zelta – Dzintara ceļā. Šis arī bija galvenais tirdzniecības ceļš, kas savienojo teritoriālas zemes ap Baltiju un Melno jūru.
Šī upe bija gan stratēģiska transporta nozīmīgs satiksmes ceļš, gan iztikas devēja latviešiem. Pagājušajā gadsimtā Daugava arī sāka kalpot kā hidroelektroenerģijas avots latviešiem, pateicoties tam tā ienesa gaismu mūsu senču mājās.
Latviskās identitātes simboli
Latvju Dainas, Lielvārdes josta un Lāčplēsis veido daļu no latviskās identitātes. Tēpēc šeit mēs apkopojām informāciju par katru no šiem simboliem.
Lielvārdes josta
Lielvārdes josta ir izcils tautas audēju roku darbs. Jostu veido divkrāsu sarkanbalta rakstaina audene, kam vidū ieausts pavediens ar mainīgu raksta motīvu.
Citu novadu jostas arī izceļas ar rakstu variantu bagātību, bet tieši Lielvārdes jostas variantu bagātība un tajā iestrādātais mītiskais un kosmiskais kods to padara par tik īpašu.
Arī mūsdienās Lielvārdes jostas simboliskais spēks turpina pilnveidoties. Jostas elementi tiek izdejoti latviešu deju svētkos, ieausti apģērbā un aksesuāros.
Latviešu tautasdziesmas
Tautasdziesmas jeb dainas ir viena no galvenajām latviešu folkloras mutvārdu tradīcijām. Tā sastāv no četrām vai sešām rindām. Tautasdziesmu dažādie varianti izplatīti visos Latvijas kultūrvēsturiskajos novados. Dainas veido daļu no latviskās identitātes.
Dainas tiek uzskatītas arī par latviešu svētajiem rakstiem. Tautasdziesmu teksti spēj palīdzēt, kā arī sakārtot sevi un apkārtējo pasauli. Dainās izmantotie stiprie vārdi, neatkarīgi tos izrunāti čukstus vai skaļi, dod spēku cilvēkiem.
1878. gadā K. Barons pārņēma F. Brīvzemnieka iesākto latviešu tautasdziesmu vākšanas un kārtošanas darbu. No 1894. gada līdz 1915. gadam tika izdota K. Barona sakopotās “Latvju dainas” sešos sējumos. “Latvju Dainās” tika apkopotas 217996 tautasdziesmas.
Esam arī publicējuši rakstu par vasaras saulgriežu tautasdziesmām – Populārākās Līgo tautasdziesmas.
Kultūrvaronis – Lāčplēsis
Andrejs Pumpurs eposu “Lāčplēsis” sarakstījis 19. gadsimtā. “Lāčplēsis” saistīts ar vardarbīgo kristianizāciju Baltijas teritorijās. Eposa centrā ir kultūrvaronis Lāčplēsis. Dievi Lāčplēsi izvēlējušies Baltijas un latviešu tautas aizsardzībai.
Lāčplēsis ir vīrietis ar lāča ausīm un lāča spēku. Viņš cīnās ar Tumšo bruņinieku (vai Melno bruņinieku) Daugavas krastā. Lāčplēša darbība norisinās Livonijas krusta karu laikā.
Lāčplēsis sabiedrībā ieguvis simbolisku varonības nozīmi. Par to arī liecina simboliski atzīmējamā Lāčplēša diena 11. novembrī. Lāčplēša dienā pieminēti notikumi Latvijas Neatkarības karā, kuri norisinājās 1919. gadā.
Citi pazīstamākie darbi literatūrā, kuros ir aprakstīts Lāčplēša tēls, ir Raiņa luga “Uguns un nakts” un Māras Zālītes librets rokoperai “Lāčplēsis”.
Esam arī publicējuši rakstu TOP Līgo svētku tradīcijas par Latvijas tradiconālajiem svētkiem ar nacionālo simbola nozīmi.