Iepazīt kādu zemi var dažādos veidos. Var nogaršot tradicionālos ēdienus, apskatīt ievērojamākās vietas, gida pavadībā uzzināt par valsts vēsturi. Tomēr pastāv arī cits tūrisms – tumšais tūrisms jeb dark tourism. Tas piedāvā iepazīt pasauli no cita skata punkta – iespējams, reizi pa reizei skatoties arī caur pirkstiem. Nāve, traģēdijas, katastrofas – jā, arī šī monētas puse pievelk tūristus no visas pasaules.
Meksika. Visu mīlētā nāve
Kulti pastāv visā pasaulē. To diapazons ir plašs – sākot ar garīguma meklētājiem, beidzot ar teroristu grupējumiem. Dažādiem kultiem bagāta ir Meksika. Pēdējā gadsimta ievērojamākais kults ir Svētā Nāve (Santa Muerte), kura savā (vai kuru) paspārnē paņēmusi daudzus meksikāņus, turklāt savā starpā ļoti atšķirīgus. Svēto Nāvi pielūdz parastie strādnieki, likuma sargi, prostitūtas un narkotiku tirgoņi.
Viņi lūdz dievietei to, ko vajadzētu nodrošināt valstij – veselību, darbu, drošību. Santa Muerte tiek attēlota kā sievietes skelets, kas tērpies apmetnī un rokā tur izkapti. Šis kults īpaši uzplaucis noziedzīgākajās Meksikas daļās. Viņas sekotāji tic, ka viņu dieviete spēj pasargāt no vardarbīgas nāves.
Japāna. Koku jūra pašnāvniekiem
Aokigahara, saukts arī par Jukai jeb koku jūru, ir mežs, kuram atvēlēta vieta japāņu mitoloģijā. Mežs ir mājvieta yūrei jeb gariem, kuri miruši vardarbīgā nāvē, tostarp pašnāvībā. Tomēr arī ārpus mitoloģijas – īstajā pasaulē šī vieta ir pazīstama ar to, ka ievērojams skaits cilvēku tur ir izvēlējušies beigt savu dzīvi. Pašnāvību skaits vairs netiek publiskots, lai dzēstu asociācijas par Aokigahara kā pašnāvības mežu. Protams, tas ir visai grūti izdarāms, jo šī sasaiste ir fiksēta arī kino, piemēram, filmās The Forest, 47 Ronin, The Sea Of Trees.
Pirms pāris gadiem skandāls notika arī Youtube pasaulē, kad 2017. gada nogalē jūtuberis Logan Paul savā kanālā publicēja video, kur Aokigahara mežā atrada mirušu cilvēku. Mežā ir izvietotas zīmes ar aicinājumiem pašnāvniekiem meklēt speciālistu palīdzību.
Ir grūti saprast, vai pašnāvniekus pievelk šī meža tumšā slava, mitoloģija vai pati vieta, atdalīta no pasaules asociācijām. Meža pamats – vulkāniskais iezis ir porains. Tas absorbē skaņu, padarot šo vietu teju spokaini klusu. Šis mežs ir arī blīvs, tāpēc tajā ir ļoti viegli apmaldīties. No tā paveras iespaidīgi skati uz Fudži, vienu no trim Japānas svētajiem kalniem. Un varbūt ar to pietiek, lai Aokigahara pārliecinātu kādu tur palikt pavisam un kļūt par vienu no daudzajiem yūrei.
Indonēzija. Mirušie un dzīvie – plecu pie pleca
Nāve, apbedīšana, mirušo pieminēšana – lietas, kurās kultūru atšķirības var saredzēt teju kā zem lupas. Meksikāņiem ir krāšņā Dia De Muertos, kur mirušajiem tiek gatavoti īpaši ēdieni, piemēram, pan de muerto jeb mirušo maize. Arī mūsu kultūrā var atrast kaut ko līdzīgu. Veļu laikā aizgājušie ciemojas pie dzīvajiem. Veļi tiek cienāti ar mielastu, kuru tiem visbiežāk pasniedz saimnieks. Tomēr ne visur mirušie šādos rituālos piedalās tik abstraktā veidā.
Citur aizgājušo cilvēku klātbūtne ir īstāka par īstu. Indonēzijā dzīvojošā tauta – toradži – ar saviem mirušajiem radiniekiem satiekas vēl ilgi pēc viņu fiziskās nāves. Viņu kultūrā apbedīšanai ir milzu nozīme, un nāve nav tikai nāve, bet gan ceļš uz mirušo valstību – Puju. Tomēr, pat ja toradži pēc nāves nonāk Pujā, viņu mirstīgās atliekas paliek šajā pasaulē. Un viņu radinieki par tām rūpējas. Reizi trijos gados notiek Ma’nene funeral rite jeb līķu kopšanas ceremonija. Mirstīgās atliekas tiek izraktas, apmazgātas, apģērbtas
jaunās drēbēs un atkal apbedītas. Vairākas dienas pirms kapu uzrakšanas, ciemata galvenais dzied dziesmas, tādējādi noskaņojot iedzīvotājus gaidāmajam. Arī zārki tiek atjaunoti vai reizēm nomainīti pavisam. Ģimenēm tiek dota iespēja atkal satikt savus mīļos cilvēkus, un šīs emocionālās satikšanās tiek iemūžinātas arī fotogrāfijās. Nenoliedzami šīs tradīcijas ir tālu no rietumu pasaules normām, un tieši tāpēc tūristi no visas pasaules vēlas to visu pieredzēt klātienē.
ASV. Sērijveida slepkavas soļos
ASV vēsturē nav trūcis sērijveida slepkavu. Lai arī, protams, tie atstājuši aiz sevis daudz traģisku notikumu un pāragri aprautu dzīvju, daudziem cilvēkiem viņi liekas neparasti. Arī kino profesionāļi šos stāstus pārnesuši uz ekrāna – piemēram, filmā Zodiac, kur izmeklētāji cenšas atrast noslēpumaino slepkavu, kurš uzdarbojās ASV 60.to gadu beigās un 70.gadu sākumā. Tāpat atzīts ir seriāls Mindhunter – mēģinājums ieskatīties sērijveidu slepkavu psihē. Starp viņiem lomas ieguvuši Čārlzs Mensons, Edmunds Kempers un citi.
Bet tiem, kuriem par šo tēmu nepietiek tikai ar kino lentēm, ir iespēja izstaigāt nežēlīgā kanibāla Džefrija Dahmera ceļu. Tūristiem tiek iespēja apskatīt vietas, kur Džefrijs atrada septiņus no saviem upuriem. Tie bija puiši un vīrieši, kurus Džefrijs iepazina geju bāros. Tagad šajās vietās ir atvērušies krodziņi, kafejnīcas un saldējuma veikali. Tūres laikā ir iespējams uzzināt par slepkavību norisi, kurā bija arī kanibālisma un nekrofīlijas elementi. Tiesa, šī tūre tiek kritizēta no ētikas viedokļa un upuru ģimenes locekļi ir atzinuši, ka jūtas aizskarti. Tomēr tumšā tūrisma piekritējiem tas ir labi pavadīts laiks.
Ukraina. Viss sākās ar sprādzienu
Černobiļa noteikti ir viens no pieprasītākajiem tumšā tūrisma objektiem. Pilsēta, kas pēc AES katastrofas 1986. gadā, kļuva nepiemērota dzīvošanai radiācijas piesārņojuma dēļ, ik gadu pulcē tūristus no visas pasaules.
Lai arī pamestajai pilsētai netrūka interesantu arī agrāk, pēc 2019. gadā iznākušajām HBO sērijām “Chernobyl”, Ukraina piedzīvoja tūrisma uzplaukumu. Tā paša gada nogalē tika publiskota statistika – vairāk nekā 100 000 tūristu no visas pasaules bija devušies uz spoku pilsētu Ukrainas ziemeļos.
Ieeja Černobiļā ir iespējama tikai gida pavadībā. Čīkstošas, tukšas bērnu šūpoles, sarūsējis panorāmas rats un daudzdzīvokļu nami, no kuriem iedzīvotājus izdzina radiācija – noskaņa, protams, ir gana sirreāla. Tūristi Ukrainai ir vairāk nekā nepieciešami, jo Černobiļas uzturēšana valstij izmaksā milzīgas naudas summas.
Francija. Pilsēta uz kapiem
Parīze, protams, ir šarmanta pilsēta. Vecmodīgās kafejnīcas, mākslas galerijas, kabarē. Tomēr zem kājām paveras cita aina – krietni biedējošāka. 18. gadsimtā Parīzē strauji pieauga iedzīvotāju skaits. Jo vairāk dzīvo, jo vairāk mirušo, un drīz vien pilsētai trūka vietas kapiem. Risinājums tika atrasts – zem pilsētas izveidoja katakombas. 19 metru dziļumā slēpjas miljoniem cilvēku mirstīgās atliekas – kauli un galvaskausi. Otrā pasaules kara laikā šai vietai atradās papildus pielietojums – tā bija slēptuve no nacistiem.
Līdzīgi kā citos tumšā tūrisma objektos, arī Parīzes katakombas ir pamanījuši filmu veidotāji. Turklāt, runa nav tikai par mākslas filmām. Kaut kādu iemeslu dēļ skeletu klātbūtne daļai cilvēku likusies kā gana erotisks fons pieaugušo filmām. Protams, pornogrāfijas radīšanai katakombās netiek dota zaļā gaisma, taču tas nav apturējis entuziastus rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Katakombas ir oficiāls muzejs, biļešu cenas ir no 5 līdz 29 eiro. Pazemē iespējams ir doties arī gida pavadībā.