Lai noķertu to aizraujošo, patīkamas trīsas izraisošo ceļojuma sajūtu, ne vienmēr ir jābrauc tālu prom. Tas iespējams, arī apceļojot dzimtās zemes mazāk zināmos nostūrus, izejot dabas takas, baudot brīvības sajūtu, ko sniedz mūsu joprojām stipri neskartā daba dažādos gada laikos un gūstot prieku no vienkāršām lietām.
Šis apraksts tapis, apkopojot spilgtākos iespaidus no karstās 2021.gada vasaras nedēļu garā ceļojuma pa Ziemeļvidzemi. Latvijai neierasti karstais laiks gan uzlika papildus izturības pārbaudījumus, mērojot dabas taku kilometrus un kaujoties ar nikniem dunduriem, gan arī sniedza neaprakstāmu labsajūtu, saulrietā peldoties kā dienvidos sasildītajos ezeros un upēs.
Ceļojuma maršruts patiks galvenokārt dabas mīļotājiem, taču Ziemeļgaujas reģionā atrodami arī interesanti kultūrvēstures objekti un protams, šarmantas pilsētiņas un ciemi.
Interesantākās vietas Ziemeļvidzemē:
- Kornetu-Peļļu dabas liegums
- Ape, Raganu klintis un Vaidavas dabas taka
- Gaujiena
- Kalamecu-Markuzu gravas
- Dolomītu atsegumu dabas takas
- Mazsalaca un Skaņaiskalns
- Ziemeru muiža
Kornetu – Peļļu dabas takas
Ceļojumu uzsākām pašos Latvijas Ziemeļaustrumos pie Igaunijas robežas – izcili ainaviskajā Kornetu-Peļļu dabas liegumā. Šī neparastā dabas ainava izveidojusies ledāja darbības rezultātā. Ledus izgrauztajās gravās ieguluši 15 dažāda lieluma ezeri, lielākoties – šauri un gari, vizuāli atgādinot upes.
No Kornetu ciemata centra sākas divi dabas taku loki.
Raipala ezera dabas taka ved gar trim no Kornetu – Peļļu ezeriem – Ievas, mazā Trumulīša un Raipala ezeriem. Taka ir mierīga, bez izteikta reljefa. Var izvēlēties lielo loku 7,5 km apkārt visiem ezeriem, vai mazo – 2,5 km ap pirmajiem diviem. Ezeru krastos pieejamas jaukas peldvietas, un pa ceļam iespējams arī paviesoties Raipala ezera Dabas mājā un Mišu medus muzejā.
Otrs – Druksu pilskalna takas loks ir īsāks – 3,5 km, taču prasīs no gājējiem lielāku izturību, jo jāgatavojas Latvijas apstākļiem pamatīgiem kāpieniem, arī skatu tornī. Taču nobīties nav pamata – taka ir nesen aprīkota ar kārtīgām kāpnēm, ieskaitot atpūtas laukumiņus, soliņus un interesantus informatīvos stendus. Un protams, visas pūles bagātīgi atalgos skati, kas paveras gan no 247 m augstā Drusku pilskalna, gan arī skatu torņa. Var saskatīt arī slaveno igauņu Munameģi.
Ape, Raganu klintis un Vaidavas dabas taka
Ape diez vai ir biežāk apmeklēto Latvijas pilsētu vidū, tomēr, ja esat tajā pusē, noteikti iesakām nepabraukt garām.
Viena no mazākajām Latvijas pilsētām Ape pilsētas tiesības ieguva 1928.gadā, un laika gaitā tās sejā katrs gadu desmits ievilcis savas līnijas. Sākot no bijušās mazbānīša stacijas līdz pat vidusskolai Pasta ielā ik uz soļa iespējams iepazīt Apes savdabību, tās vēsturiskās iezīmes. Tieši šim apvidum raksturīgas krāsainā dolomīta ēkas, plašs koka un ķieģeļu pielietojums būvniecībā.
Pievērsiet uzmanību aptiekas ēkai, kas tiek uzskatīta par skaistāko vēsturisko ēku Apē, un pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ieklātajam kaltā bruģa segumam Pasta ielā.
Pavisam noteikti ir vērts apskatīt gleznainos, sarkandzeltenīgos smilšakmens iežu atsegumus. Tie atrodas Vaidavas upes kreisajā krastā un veidojušies pirms apmēram 360 miljoniem gadu. Klinšu nosaukums – Raganu klintis – cēlies no teikām, kas vēsta par raganu mājokļiem un darbošanos šajā apkārtnē.
Plašākais no atsegumiem atrodas netālu no Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas, Pasta ielas malā, kur avoti klintī izveidojuši nelielas alas, bet kraujā mitinās rosīga čurkstu kolonija.
Turpat sākas arī ļoti interesantā 1,5 km garā Vaidavas dabas taka, kas ar tur izvietotajiem dabas mākslas darbiem, filozofiskajiem citātiem un īpaši iekārtotām atpūtas vietām sagādās prieku ne vien miesai, bet arī garam. Šī taka noteikti patiks bērniem, jo nav fiziski grūta, bet ik uz soļa sagaidāmi priecīgi pārsteigumi. Un arī pieaugušie, iespējams, atkal sajutīsies kā bērnībā, paviesojoties pavisam īstā zaķīšu pirtiņā.
Gaujienas aizraujošais vēstures stāsts
Staigājot pa mūsdienās klusās un nomaļās Gaujienas vēsturisko daļu – pilsdrupu un muižas parku, pārņem pavisam neticama sajūta, it kā joprojām apkārt virmotu atbalsis no senu gadsimtu notikumiem.
Vēsturnieki uzskata, ka tieši Gaujiena ir senā Atzele, kur pirms aptuveni tūkstoš gadiem apmetās un savu labi nocietināto pili uzbūvēja mūsu senči. Senākā līdz mūsdienām saglabājusies liecība par Atzeles vārdu ir no 1111.gada, kad tas pieminēts Novgorodas Laika grāmatā.
Senie latvieši visnotaļ braši stājušies pretim Pleskavas un Novgorodas kņazu sirojumiem, un 1223.gadā – arī vācu krustnešiem bīskapa Alberta virsvadībā. Tomēr mēs visi no vēstures zinām, ar ko šis stāsts beidzās … Pēc sīvas pretošanās un ilgstoša aplenkuma 1224.gadā latviešu koka pils tika ieņemta un nodedzināta. 1238.gadā tās vietā tapa Livonijas ordeņa mūra pils, kuras atliekas vēl šodien visnotaļ harmoniski iekļaujas Gaujienas pils parka ansamblī.
Arī Livonijas pilij vēstures gaitā klājās visai skarbi – tā vairākkārt nonākusi karadarbības epicentrā, ieņemta un nopostīta, pāri gājuši krievu, zviedru un poļu karaspēki. Ziemeļu kara laikā 1702.gadā Pētera I karavadonis Šeremetjevs pili nopostīja tā, ka atjaunot vairs nebija iespējams.
Tomēr tukša šī vieta nepalika – mazliet attapušies no kara un lielā mēra postījumiem, 18.gs. pirmajā pusē gaujienieši sāka veidot jauno muižas kompleksu, kurš arī piedzīvojis garu un interesantu vēsturi un ir visā godībā apskatāms joprojām.
Gaujiena un ievērojami kultūras darbinieki
No 1922.līdz pat 2020. gadam muižas galvenajā ēkā – 1850.g.klasicisma stilā celtajā barona fon Vulfa Jaunajā pilī – darbojās Gaujienas vidusskola. Tur savulaik mācījies un vēlāk romantiskas dzejas rindas veltījis tautā iemīļotais dzejnieks Ojārs Vācietis. Arī labi zināmā “Meitene no manas klases” tapšanu iedvesmojusi šī burvīgā vieta.
Muižas ansambļa teritorijā, bijušajā aldara mājā, atrodas arī “Anniņas” – profesora Jāzepa Vītola, leģendārā latviešu komponista un Latvijas Konservatorijas dibinātāja, vasaras māja. Tagad tur iekārtots muzejs un katru vasaru notiek labāko Latvijas mūzikas skolu audzēkņu radošās nometnes “Vītolēni”.
Apdalīti Gaujienā nejutīsies arī dabas mīļotāji, jo šeit iespējams doties arī 6 km garā dabas takā.
Kalamecu un Markuzu gravas
Netālu no Gaujienas atrodas arī ļoti neparasts dabas objekts, kuru noteikti iesakām iekļaut savā maršrutā – Kalamecu un Markuzu gravas. Tās ir iespaidīgas kanjonveida gravas ar strautiem, ūdenskritumiem un dolomīta atsegumiem, kas sola īstena piedzīvojumu meklētāja sajūtas. Gravas savu nosaukumu, iespējams guvušas no reiz eksistējošo tuvējo māju nosaukumiem, un tās savos aprakstos pieminējuši arī Imants un Rimants Ziedoņi.
Lai arī pašas gravas katra ir tikai ap 250 metru garas, došanās uz tām līdzināsies nelielai ekspedīcijai. Objekts nav plaši apmeklēts, un taciņas nav izteiktas, norāžu ir maz – tieši tas, kas vajadzīgs piedzīvojumam.
Savdabīgās gravas visiespaidīgāk izskatās pavasara palu periodā vai pēc lielām lietavām, kad pa gravām plūstošās upes pildās ar ūdeni, veidojot krāces un ūdenskritumus.
Noteikti velciet kārtīgus pārgājiena apavus, ķermeni nosedzošas drēbes un esiet uzmanīgi slapjā laikā – nogāzes un akmeņi var būt ļoti slideni.
Kalamecu-Markuzu gravu lokācija
Dolomītu atsegumu dabas takas
Kā savos novērojumos atzīmējuši arī jau pieminētie tēvs un dēls Ziedoņi, Gaujienas un Apes apkārtnē redzamas neparasti daudz no dolomīta celtu ēku, kas nav raksturīgi lauku ainavai citos Latvijas novados.
Nekur tālu nav jāmeklē arī šīs īpatnības iemesls – dolomīts šai apkārtnē patiešām ir sastopams dabā. Savulaik darbojušās arī nelielas lauztuves. Šodien dolomīta atsegumi būs skaisti aplūkojami, ja apmeklēsit trīs nelielas, bet ļoti ainaviskas dabas takas – Vizlas, Randātu un Tilderu dabas takas.
Īpaši izceļama būtu Vizlas dabas taka, kas ir kā neliels, labi paslēpts dārgakmens un patiešām ir spēj ceļotāju pārsteigt. 1,3 kilometros ietilpinot tik neticamu ainavisku daudzveidību. Krāčaina upe, nelieli ūdenskritumi, krāsaini dolomīta atsegumi, interesanti novietotais Žākļu dižakmens, teiksmaina pasaku meža sajūta, ūdensputni – vai tiešām tas viss atrodams tepat Latvijā ? Taka vedīs arī ļoti tuvu garām vietējām mājām, tīrumiem un dārziem, sniedzot iespēju ar acs kaktiņu pavērot vienkāršas lauku dzīves norises.
Mazsalaca – dabas takas un gleznainā Salaca
Mazsalaca ar Skaņākalna dabas parku, gleznaini līkumoto Salacu un iespaidīgajiem sarkano smilšakmens klinšu atsegumiem pēdējā laikā ir diezgan populārs ceļotāju gala mērķis. Saulainā vasaras laikā vairums no viņiem izvēlas izbaudīt laivu braucienu pa vienu no skaistākajām Latvijas upēm, taču Mazsalacas apkaimē ir atrodamas arī vairākas interesantas pastaigu takas.
Skaņākalna dabas taka ir viena no skaistākajām un interesantākajām takām ne tikai Vidzemē, bet arī Latvijā. Taka aptver Salacas senlejas krāšņāko posmu ar smilšakmens atsegumiem, alām, avotiem, priežu mežaudzi. Papildus dabas brīnumiem takas apmeklētājus priecē arī cilvēka roku veidotie. Taka vienā virzienā ir aptuveni trīs kilometrus gara, ļoti daudzveidīga un ar vairākām pieturas vietām. Atpūtas laukumiņi ar skaistām kokgrebuma figūrām, interesantām dekorācijām, skatu platformām, alām – tas viss priecēs ne tikai bērnus, bet arī pieaugušos, un padara šo vietu par lielisku gala mērķi visas dienas ģimenes piedzīvojumam.
Izturīgākie soļotāji tālāk var doties arī pa 10 km garo labiekārtoto Dauģēnu dabas taku, kas sākas tur, kur beidzas Skaņākalna taka. Dauģēnu takā būs iespēja iepazīt dabas parka „Salacas ieleja” vērtības – Salacu, Dauģēnu klintis, Skaņokalnu, Neļķu klintis.
Mazsalacā pieejamas arī vairākas laivu nomas. Aktīviem un sportiskiem ceļotājiem varētu ieteikt šādu dienas plānu – rīta pusē dodieties ar laivu no Mazsalacas līdz atpūtas vietai “Puņmutes”, aptuveni 16 km. Bet dienas otrajā pusē – nāciet atpakaļ kājām – pa Dauģēnu un Skaņākalna takām, bet noslēgumā – pa Mazsalacas ieliņām.
Neticamie piedzīvojumi Ziemeru muižā
Veiksmīgai ceļojuma norisei svarīgas ir arī naktsmītnes. Īsteni dabas mīļotāji bieži vien dod priekšroku vienkāršām nakšņošanas iespējām – savā teltī kempingos vai brīvā dabā. Tas ļauj maksimāli izbaudot to brīvības un miera sajūtu, ko dod klusums un tuvums pirmatnējai dabas videi.
Taču, ja esat Ziemeļvidzemē, silti iesakām vismaz vienu ceļojuma nakti padarīt pavisam savādāku, pavisam īpašu. Īstenu muižkungu greznību, lutināšanu un saimnieku sirds siltumu izbaudīsit, iegriežoties Ziemeru muižā. Otru šādu vietu Latvijā neatrast – viesošanās Ziemeros būs kā ceļojums laikā, mākslas un dizaina pasaulē un pilnīgi noteikti neaizmirstams piedzīvojums.
Ziemeru muiža, kas rakstos pirmo reizi pieminēta jau tālajā 1550.gadā, glabā daudzu gadsimtu notikumus, noslēpumus un likteņstāstus. Šodien redzamais muižas veidols ir labi saglabājies muižas ansamblis no 18. gadsimta beigām – kungu māja, mežkunga un mežsarga mājas, pārvaldnieka un kalpotāju mājas, trīs kalpu mājas, kambaris, klēts, divas kūtis, lielā kūts ar uzbrauktuvi, magazīna, rija, stallis, ūdenstornis, pagrabs un baznīcas drupas, kā arī muižas parks.
Runā, ka muižas īpašnieku baronu fon Volfu dzimta bijuši cilvēki ar progresīviem uzskatiem. Pret vietējiem ļaudīm izturējušies labvēlīgi un veicinājuši visas apkaimes uzplaukumu. Tādēļ arī, piemēram, 1905.gada muižu dedzināšanas šo vietu nav skārušas.
Ziemeru muižas atdzimšanas stāsts
Taču galvenais iemesls, kādēļ būtu vērts šo vietu apciemot, ir Ziemeru muižas jaunāko laiku stāsts un tās patreizējā saimniece. Jau gandrīz divas desmitgades visu savu sirdi, dvēseli, radošumu un organizatores spējas Ziemeru muižai velta režisore Dita Balčus un viņas ģimene – vīrs, meitas un nu jau arī mazbērni.
Veids, kā tiek sagaidīti ciemiņi, ir veselas izrādes cienīgs. Un kā mirdz saimnieces acis, stāstot par savu lolojumu, neticamajiem pagātnes notikumiem un atjaunotnes ceļu mūsdienās!
Muižā iekārtoti oriģināla dizaina numuriņi kopā 12 personām, pieejamas muižkungu cienīgas vakariņas un brokastis, un visam pāri – brīnuma sajūta ik uz soļa. To visu pat nevar aprakstīt, tas ir jāpiedzīvo!
Ja vēlaties doties šādā vai līdzīgā ceļojumā, vai arī iepazīt citas interesantas Latvijas vietas, un atrast domu biedrus – dabas un aktivitāšu mīļotājus, iesakām arī pievienoties Pastaigāsim ceļotāju kopai Facebook.
Latvijas apceļotājiem iesakām izlasīt arī šos: